Hartas 51. panta mērķis ir noteikt Hartas piemērošanas jomu. Tajā ir skaidri noteikts, ka Harta attiecas galvenokārt uz Savienības iestādēm un struktūrām saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šis noteikums ir izstrādāts saskaņā ar 6. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienību, kurā noteikts Savienības pienākums ievērot pamattiesības, kā arī saskaņā ar Ķelnes Eiropadomes izdotām pilnvarām. Termins `iestādes` ir noteikts Līgumos. Vārdu `struktūras` Līgumos parasti lieto attiecībā uz visām citām iestādēm un organizācijām, kas izveidotas ar Līgumiem vai sekundārajiem tiesību aktiem (sk., piem., Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. vai 16. pantu).
Attiecībā uz dalībvalstīm Tiesas judikatūra skaidri apstiprina, ka prasība ievērot Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas Savienības tiesību aktu jomā ( 1989. gada 13. jūlija spriedums lietā 5/88 Wachauf, Recueil, 1989., 2609. lpp.; 1991. gada 18. jūnija spriedums lietā C-260/89 ERT, Recueil, 1991., I–2925. lpp.; 1997. gada 18. decembra spriedums lietā C-309/96 Annibaldi, Recueil, 1997., I–7493. lpp.). Nesen Tiesa šo judikatūru apstiprināja vēlreiz ar šādu formulējumu: `Turklāt jāatceras, ka prasības saistībā ar Kopienas tiesību sistēmā paredzēto pamattiesību aizsardzību, ir saistošas arī dalībvalstīm tad, ja tās īsteno Savienības noteikumus…` ( 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C-292/97, Recueil, 2000., I–2737. lpp., 37. punkts). Protams, šis Hartā paredzētais noteikums attiecas uz valsts iestādēm, kā arī reģionālām vai vietējām struktūrām un uz sabiedriskām organizācijām tad, ja tās īsteno Kopienas tiesību aktus.
Panta 2. punkts kopā ar 1. punkta otro teikumu apstiprina to, ka Harta nevar paplašināt Savienības kompetences un uzdevumus, kas tai attiecīgi piešķirti Līgumu pārējās daļās. Te skaidri norādītas sekas, kādas ir subsidiaritātes principam un tam, ka Savienībai ir tikai tās kompetences, kas tai piešķirtas. Savienības garantētās pamattiesības stājas spēkā tikai saskaņā ar Līgumos noteiktajām kompetencēm. Tātad saskaņā ar 1. punkta otro teikumu Savienības iestāžu pienākums veicināt Hartā noteiktos principus var rasties tikai šo pašu kompetenču robežās.
Panta 2. punkts arī apstiprina to, ka, pamatojoties uz Hartu, Savienības tiesību piemērošanu nevar attiecināt uz jomām, kurās Savienībai nav kompetenču, kas noteiktas Līgumu pārējās daļās. Tiesa jau ir apstiprinājusi šo noteikumu attiecībā uz pamattiesībām, kas atzītas par daļu no Savienības tiesībām ( 1998. gada 17. februāra spriedums lietā C-249/96 Grant, Recueil, 1998., I–621. lpp., 45. punkts). Saskaņā ar šo noteikumu ir pilnīgi skaidrs, ka atsauce uz Hartu Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā nevar tikt interpretēta tā, ka tiek paplašinātas tās dalībvalstu funkcijas, ko var uzskatīt par `Savienības tiesību īstenošanu` (1. punkta un minētās judikatūras nozīmē).